Sapņu pasaule
Man piedāvāja šeit rakstīt savus sapņus. No sākuma uz šo ideju vērsos skeptiski, jo padomās, ka esmu jukusi uzzinot to, kas man rādās. Tomēr šodienas laikapstākļi (pelēcīgs, auksts un lietains) iedeva man iedvesmu.
Laikam jāsāk ar to, ka mana iztēle ir diezgan izteikta. Varētu pat teikt, ka tā ir uztrenēta ikdienā lasot grāmatas jau no bērnības laikiem. Domājams, ka tāpēc arī redzu krāsainus, spilgtus sapņus.
Bērnībā mani sapņi bija jauki un patīkami. Staigāju pa pļavām, sildījos saulē, pavadīju laiku vasaras nometnēs. Nu jā, tas bija laiks, kad manu galvu nepiesārņoja bezjēdzīgas ziņas, mobilās un datorspēles. Viena no manām galvenajās izklaidēm bija grāmatu lasīšana. Un, ak, kā es priecājos, kad sapņi norisinājās pilīs vai senās celtnēs! Tādos brīžos pat negribējās celties, bet aizmigt vēlreiz ar naivu cerību, ka sapnis turpināsies, bet, diemžēl, nekad neturpinās..
Laiks, kad sāku mācīties tehnikumā līdz šodienai ir savādāks, ir bijuši lieli pārdzīvojumi, slimības, apmeklētas jaunas vietas, iepazīti daudz un dažādu cilvēku, izdzīvotas jūtas, kas nekad nav bijušas tik stipras kā līdz šim. Līdz ar to sapņi arī ir intensīvāki.
Gribētos domāt, ka, iespējams, pēdējo gadu laikā man ir aktivizējusies lucid dreaming spēja. Es zinu, ka sapņoju, noskatos savu sapni kā no malas kinoteātrī, bet vēl aizvien neesmu apguvusi spēju ietekmēt savas kustības un rīcību sapnī.
Bieži vien mana neordinārā sapņošana ir murgi. Piemēram, miega paralīze. Es guļu kā sālsstabs, jūtu, ka tuvojas briesmas, var notikt, kas slikts. Es gribu kliegt, gribu kaut vai pagriezties, bet nekā, lai arī cik ļoti pūlētos.
Reizēm no sapņiem pamostos un ilgi nevaru atjēgties, sajūta tāda, kā uz paģirām, un nekādīgi nevaru atjēgties līdz pat pusdienlaikam. Ir arī brīži, kad pamostos ar smaidu lūpām sapņotā dēļ, bet tas ir retāk.
Domāju, ka ir pienācis laiks izstāstīt savu svaigāko sapni kā noslēguma daļā. Sapnī es guļu savā gultā blakus vīram. Bet tur atrodas tikai mans ķermenis, es pati - mans prāts un dvēsele stāv pie gultas. Es redzu mūs abus guļam ne gluži tumsā, ne gluži dienas gaismā. Manu prātu pēkšņi pārņem bailes, pat īsti nezinu, par ko. Iespējams, par to, ka ar manu ķermeni var notikt kaut kas slikts vai arī mana dvēsele nenokļūt atpakaļ tajā iekšā. Tāpēc es saucu, saucu vīra vārdu. No sākuma bezjēdzīgi tāpat kā miega paralīzē, neviens vārds nenāk pāri lūpām, bet es turpinu saukt. Par brīnumu, liekas, ka beigās izdodas izdot skaņas, izsaukt vārdu, bet ne es, ne vīrs to nedzirdējām, jo mēs tak gulējām, tik mans rēgs visu redzēja un dzirdēja.
Pamostoties pēc šāda sapņa ir tāds kā neomulīgums. Man, kā cilvēkam, kurš vienmēr un visam meklē jēgu, iedveš apjukumu. Ko tas varētu nozīmēt? Vai tiešām caur sapņiem es varu iziet cauri savai miesai? Vai šādi arī jūtas noklīdušās dvēseles, kas nav nonākušas debesīs vai ellē? Tu sauc un sauc, lai dzīvais tevi sadzirdētu, bet bez nekādiem panākumiem, atbildes nesagaidi...