Plovs kā cilvēku grupas eksistenciālitātes būtība

No vienas puses mums ir sašķelta sabiedrība, kas plīvo savos burbuļos, meta-ietekmēti un aizkaitināti ar ikdienas sīkumu kaudzi. No otras - plovs. Precīzāk rīsu putra ar gaļu. Kas gan varētu būt kopīgs šiem pirmsšķietami nesaistāmiem eksitencialitātes elementiem?

Cilvēki, kas no mazotnes pavisam tīri no ietekmes, bet ne no gružiem un naivi ir gluži kā cieti un nevārīti rīsi. Tomēr mēs dzīvojam savu dzīvi, vārāmies par problēmām vai arī vārāmies dārzeņu-gaļas buljonā jeb iesūcam apkārtējās vides ietekmi. Ja buljons sāļš, rīsi arī sāļi. Ja vira bezgaršīga, rīsi neko daudz situāciju nelabos.

Sīpoli, burkāni un garšvielas mums ir māksla. Pirmais, kas nāk prātā, izdzirdot vārdu "māksla" ir muzejos glabātās Monas Līzas un Melnie kvadrāti, bet šajā piemērā māksla ir viss, kas padara dzīvi krāšņāku. Mūzika, dzeja, stāsti, joki, reklāma. Jā, arī reklāma. Kāpēc? Tā arī ir māksla. Māksla pārbļaut konkurentu. Šajā pārbļaušanas troksnī veidojas kopējās garšas simfonija.

Katra cilvēku grupa grib līdzināties kādai citai. Latvieši grib būt kā igauņi, igauņi kā zviedri vai somi, nezinu. Arī rīsiem ir vēlme līdzināties - gaļai. Gaļa ir tā cilvēku grupa, kam gribam līdzināties mēs. Tomēr sabiedrība ir dažāda, un izņemot kādu, tas maina proporcijas un garšu plovā. Es pat teiktu - tas jau nebūs plovs, tas būs pavisam kaut kas cits.

Un ūdens? Ūdens ir ūdens.