Pesimisma klātbūtne
Jā, jā, sezonas depresiju laikam jau vajadzētu beigties, bet iedvesmu rakstīt par pesimismu man iedeva Morgana Hauzela grāmata "Naudas psiholoģija".
No sākuma likās, ka grāmatu ir sarakstījis kāds no Indexo cilvēkiem, kas netieši un piedāvājot n-tos labumus vēlas, lai tu veic ieguldījumus, bet tomēr grāmatā var atrast kādu domu pie kuras aizķerties un padomāt vairāk.
Tātad - pesimisms. Tēzaurs to skaidro šādi - "Pasaules uztvere, kurai ir raksturīga nomāktība, bezcerība, neticība nākotnei". Ja runāju par pesimismu, tad arī jānoskaidro tā pretstats.
Sākotnēji ilgi vien domāju, ka pesimisti visur saredz slikto un domā negatīvas domas un optimisti visu saskata rožaini un priecājas par visu. Tas ir nepilnīgs uzskats. Optimisti saprot, ka dzīvē var gadīties šķēršļi, bet tik un tā gala rezultātu iztēlojas veiksmīgu. Pesimistam, nabagam, visu laiku ir slikti, ilgstošs prieks par kādu faktu nav iespējams.
Pesimistu var iztēloties kā grumpy cat.
Domāju, ka kopējā uztvere cilvēkiem ir pesimistiska, kam ir arī acīmredzami piemēri (tie minēti arī "Naudas psiholoģijā"). Lielāku sensāciju cilvēkiem izraisa skandāli, cenu palielināšanās, izgāšanās valsts vai pasaules mērogā. Par pozitīvām lietām ir vai nu tāds viegls smīniņš vai domas, ka tas jau ilgi nenoturēsies.
Cik gan daudz piekritēju būs topošam atklājējam, tādam, kura idejas šķitīs neprātīgas un neiespējamas? Turpretim tie, kuri piekritīs, ka viņš visu mūžu būs neveiksminieks un atkritējs būs ievērojami vairāk.
Te arī rodas domas par atzinību. Ja cilvēks, kuram tā trūkusi ilgstoši jau no bērnības, lielāko daļu dzīves pavadīs raujoties pa karjeras kāpnēm un veidojot atpazīstamību, bet sasniedzot savu augstāko statusu gūs tikai īslaicīgu slavas laiku, bet tālāk būs kārtējais no to "biezo" gala, tad viņam nebūs apmierinātības un, iespējams, nonāks pie atziņas, ka velti tērēja laiku cenšoties, lai viņu saredz.
Kārtējo reizi var minēt, ka nekas jau nav pilnīgi melns vai balts. Tāpat arī skatījums uz dzīvi. Pēc manām domām, optimists spēj gūt vairāk prieka no dzīves, jo nenobeidz to ar frāzi "drīz tāpat tas beigies" un "kāda gan jēga?". Pesimists vārās savā sulā, bet nevar jau arī teikt, ka viņam viss slikti, kaut vai gandarījums "es taču teicu!", kā arī izvairīšanās no riskiem, kas var pamatīgi sagandēt ikdienu.
Kā gan cilvēci var padarīt pozitīvāku? Diez vai ka būs viena recepte. Pat visus aizsūtot komandējumā uz Indiju nelīdzēs.
Beigu beigās optimistiski ceru, ka pienāks laiks, ka visvairāk "klikšķu" un lasījumu skaitu radīs nevis kārtējās katastrofas, laupīšanas, kuram, kurš bēdu izdarījis, bet labo procentu augšanas, piesārņojumu mazināšanās, būtisku atklājumu veikšana, un cilvēkiem būs ticība, ka viss iet uz labu nevis elli.