Odi, puķes, mīlestība.

Sēžu pie ugunskura sprakšķošās gaismas. Vasaras vakara siltums joprojām turas gaisā, bet kopā ar to nāk arī mitrums, kas šogad nozīmē tikai vienu – neskaitāmus odus. Sīcošs, nemierīgs mākonis ap mani dejo savu nebeidzamo deju. Daudzi savu īso mūžu jau ir beiguši ar manu izmisīgo pliķi, taču tas pārējos nebiedē. Viņi spieto un sīc, bezbailīgi līzdami virsū, it kā nāve būtu tikai abstrakts jēdziens, kas uz viņiem neattiecas. Un tieši šī viņu bezbailīgā, aklā neatlaidība liek aizdomāties. Kāda jēga ir būt kukainim? Šķiet, ka tā ir viena vienīga, pirmatnēja misija: iekost, lai izdzīvotu vēl vienu dienu, lai pagaršotu asinis. Šodien man ir iekodis gan ods, gan blusa, un abiem ir šis pats neapturamais dzinulis. Tieši šeit, starp sīcienu un pliķi, atklājas mūsu milzīgā, gandrīz nepārvaramā atšķirība. Mēs, cilvēki, spējam nodot informāciju. Mūsu pieredze, mūsu sāpes un kļūdas kļūst par brīdinājumu nākamajiem. Mēs esam stāstu un brīdinājumu suga: "Neaiztiec, apdedzināsies!", "Ja kosīsi, tevi nositīs!" Bet ods? Viņš ir kā mūžīgs pirmais mēģinājums, bez atmiņas un bez mācības. Viņš neko nenodod un neko neiemācās. Viņš vienkārši seko savam aklajam, pirmatnējam instinktam, pat ja tas katru nākamo sekundes daļu ved tieši pretī iznīcībai. Manu filozofisko cīņu karstumā es pamanu, ka neesmu viens. Man pretī uz galda, uguns atblāzmas apspīdēts, saritinājies guļ kaķis. Viņa kažoks ir mierīgs, krūškurvis cilājas lēnā, vienmērīgā ritmā. Viņš ir klātesošs, bet vienlaikus citā pasaulē, kurā sīcošie mošķi, šķiet, neeksistē. Un es saprotu, ka šajā mazajā laukumā pie ugunskura satiekas trīs pilnīgi atšķirīgas realitātes. Oda realitāte ir vienkārša un nežēlīga – tā ir manu asiņu smarža un akls instinkts, kas dzen uz priekšu. Viņš neredz ne uguni, ne zvaigznes, ne pļavā ziedošās puķes. Viņš redz tikai savu nākamo maltīti. Mana, cilvēka, realitāte ir daudz sarežģītāka. Es jūtu odu kodienus un kairinājumu, bet tajā pašā laikā mana apziņa ļauj man saskatīt pļavā ziedošās lupīnas un sajust reibinošo balto ziedu smaržu. Es varu izvēlēties, kam pievērst uzmanību – nepatīkamajam vai skaistajam. Bet kaķa pasaule ir vislielākā mīkla. Ko redz viņš savā mierpilnajā snaudā, kurā pat odi viņu netraucē? Varbūt viņš redz ko tādu, ko mēs savā prāta sarežģītībā esam pazaudējuši. Varbūt tā ir mīlestība. Ne tā, par kuru raksta grāmatās, bet tīra, pirmatnēja esības mīlestība – spēja vienkārši būt, neprasot neko vairāk. Cilvēks spēj redzēt mežu un apbrīnot puķes, bet kaķis, iespējams, spēj redzēt un sajust pašu dzīvības sakni, tās vistīrāko izpausmi. Galu galā, viss ir atkarīgs no tā, ko mēs izvēlamies saskatīt. Vakars pie ugunskura var būt tikai nebeidzama cīņa ar odiem, bet tas var būt arī brīdis, kurā apzināties savu vietu pasaulē. Starp kukaiņa aklajiem instinktiem un kaķa mierpilno eksistenci ir cilvēks – ar savu unikālo spēju piešķirt jēgu, novērtēt skaistumu un izvēlēties savu fokusu. Un, lai cik odu lidotu apkārt, galvenais ir nekad nepazaudēt no acīm puķes, mežu un spēju mīlēt. Tā ir mūsu lielākā privilēģija.