Laiks

Pēdējā laikā aizdomājos par laika ritējumu. Ar katru gada skaitli ikdiena ir aizvien pārpildītāka ar notikumiem.

Viss sākās ar to, ka viena piektdiena darbā man bija brīvāka, kas bija diezgan liels retums, jo parasti skrienu kā vāvere ritenī. Man diezgan regulāri sanāk veidot pierakstus un piezīmes darbam, tāpēc uz galda ir daudz lapiņu, blociņu, kladīšu. Tā nu es izdomāju tos pakārtot, izmest vairs nevajadzīgo un svarīgāko sakārtot vienkopus un skaidri.

Izrādījās, ka lielākā daļa informācijas jau bija novecojusi vai jautājumi, uz kuriem nemācēju atrast atbildi, ir atrisināti un tagad liekas, kā nenozīmīgs nieks. Lieki piebilst, ka piezīmes un n-tajām lapiņām ir, lielākoties, mēnesi vecas. Tad nu es aizdomājos, cik daudz informācijas pieplūst vienā dienā. Prātam ir apbrīnojama spēja to paturēt prātā un nemitīgi papildināt. Jā, savā ziņā ir liels atvieglojums, kad varu atbrīvoties no kaudzes ar haotiskiem pierakstiem. Tomēr nākamajās dienās rodas jaunas neskaidrības un piezīmju kaudzītes atkal krājas.

Nezinu, kā ir pārējiem, bet es saprotu, ka mans prāts nespēj būt nosacītā mierā. Izbaudīt mierīgu, nesteidzīgu darba dienu, kura nav pārpildīta ar scenārijiem, kuriem jādomā risinājums, jāpiedalās diskusijās, jāpieņem lēmumi un aktīvi jāsadarbojas.

Varbūt tas ir tāpēc, ka esmu mainījusi darbu uz nedaudz citādāku sfēru. Amats prasa lielāku atbildību un komunikāciju. Atskatoties kaut vai vienu gadu atpakaļ, es atceros mierīgās dienas, kad, pildot darba pienākumus, varēju paralēli domāt par ko citu. Ik pa laikam man patīk pafantazēt scenārijus savā galvā, tā, it kā es veidotu filmas. Šobrīd man tas sanāca tikai šajā mierīgajā piektdienā.

Tad man atnāk apjausma, ka šos četrus mēnešus, kopš sāku strādāt esošajā darba vietā, sāku pārvērsties tādā kā robotā. Dodos uz darbu, uzsāku darba dienu, mēģinu atrast brīvāku laiku, kad varu netraucēti apēst līdzi paņemtās pusdienas, un atkal dragāju līdz darba dienas izskaņai. Labi, ka pa vidu darba dienai, norisinās neformālas sarunas starp kolēģiem, kas savā veidā uzmundrina un palīdz noņemt spriedzi.

Šādā ikdienas skrējienā man trūkst laika padomāt par dzīves vērtībām. Kādu dzīvi es pašreiz dzīvoju, ko es gribētu darīt, kādi ir mani nākotnes plāni. Lielu daļu sevis esmu atdevusi darbam, bet alikušais ir mājas darbiem un miegam. Šādi paiet nedēļas, mēneši, gadi. Miers ir kā deficīta prece mūsdienās.

Laikā, kad darbs bija pēc viena scenārija, ikdiena bija viendabīga, bez interneta, kas pienes milzum lielu informācijas plūsmu, bija iespēja izdomāt caur un cauri par dzīves jautājumiem, varēja vairāk laika atveltīt darbībām, kas ienes prieku. Tagad esam iemesti tādā kā izdzīvošanas spēlē. Jāstrādā, lai nopelnītu naudu. Jāstrādā daudz un kvalitatīvi, lai varētu iegūt vēl vairāk naudas. Ļoti labi tiem, kas tiek galā ar šo noslogojumu, pati brīnos, ka man ir tāda izturība, bet kas gan notiek ar tiem, kas nav tik stipri?

Pienāk brīdis, kad cilvēkam visa ir par daudz. Uz doto brīdi, šādu stadiju var iegūt daudz ātrāk, jo informācijas, ko iegūstam ikdienā paliek aizvien vairāk un vairāk. Nezinu, vai mūsu informācijas apstrādes rīki tiek līdzi šīm straujajām pārvērtībām, gribētos ticēt, ka cilvēku smadzenes ir spējīgākas nekā mēs domājam. Te jau vairs nerunājam par to, ka pārmaiņas notiek lēnām un pakāpeniski, nē, tagad uzrodas jauni rīki, veikali, iespējas, mākslīgā intelekta pielietošanas veidi haotiski un ik katru gadu.

Aizdomājos arī par to, ka mēs katrs tiekam pielāgoti vienam virzienam. Ar to es domāju to, ka es nevaru paturēt prātā daudzu nozaru informāciju vienkopus un būt eksperts dažādos virzienos. Es tiecos uz vienu sfēru, hobija līmenī es varu interesēties par vēsturi, literatūru, kultūru, bet tā īsti, es varu būt tikai savas nozares eksperts. Esmu aizmirsusi diezgan padaudz no tā, ko biju mācījusies pamatskolā un tehnikumā, bet ne jau tāpēc, ka man ir slikta atmiņa - nē, bet tāpēc, ka es šo informāciju nepielietoju ikdienā.

Skolas jau no bērnības veido cilvēkus par vienas nozares ekspertiem. Es biju universālis, man patika vairākas atšķirīgas nozares vienlaikus, bet tās savienot nebija iespējams, tāpēc izvēlējos profesiju, kas vairāk atbilstu manam raksturam. Diezgan labi ir tas, ka interesēties par pārējām nozarēm, es varu brīvajā laikā hobija līmenī, bet tur jau tā lieta - brīvā laika ir gaužām maz, jo prāts dzīvo darbā, arī darba dienu vakaros, un brīvdienās vienkārši gribas atslēgt prātu datorspēlēs un filmās.

Runājot par universāļiem.. Darba tirgū ļoti novērtē darbiniekus, kuriem ir plaša spektra iemaņas, bet tas nozīmē, ka šis darbinieks nevar iegūt darba un privātās dzīves līdzsvaru. Svaru kauss vienmēr nosvērsies uz darba pusi. Tas ir ļoti izdevīgi darba devējam, bet darba ņēmējam dzīve paies upurējoties darbam. Diemžēl šī upurēšanās ievelk un to var pat nepamanīt. Cilvēks apjauš, ka ir veltījis savu dzīvi darbam tikai tad, kad nokļūst ilgstošākā prombūtnē veselības dēļ vai aiziet pensijā.

Es vēlētos mainīt brīvā laika deficītu, bet man nav ne jausmas, kā to izdarīt. Viss ir vienots. Man ir jāstrādā, lai gūtu līdzekļus, par kuriem varētu iegādāties baudāmāku dzīvi. Tik trūkums tāds, ka izejot ārā no darba telpām, prātam nevar izslēgt paziņojumus no aplikācijas "Darbs", kā to var izdarīt telefonos vai datoros.