Kur ir cilvēks?

Šodien tāds nelāgs noskaņojums, lielākoties tāpēc, ka jūtos vīlusies. Esmu vīlusies tajā, ka cilvēcības paliek aizvien mazāk, tā vietā nāk egocentriski, alkatīgi monstri, kuriem tik interesē materiālās vērtības, un tad tā patiesi paliek skumji..

Paliek skumji par to, ka sarunas biedram saruna liekas interesanta un uzklausāma tikai tad, ja tās tēma ir vairāk vai mazāk saistīta ar viņu pašu. Bet tas, vai man interesē viņa problēmas, kuras izstāstot, iespējams viņš paliek atvieglotāks, nav būtiski. Kāpēc ir tik grūti nesavtīgi uzklausīt viens otru nevis ķert no sarunas pēc iespējas vairāk lietderīgas informācijas?

Un, ak tā regulārā lielīšanās! Jā, tev varbūt ir kādas jaunas, stilīgas un pa labu naudu nopirktas drēbes vai kaut kādi inovatīvi krāmi no kārtējā īslaicīgi uzpeldošā ķīniešu internetveikala.. un kas par to? Vai man skauž? Nē, jo materiālās vērtības ir diezgan mazvērtīgas priekš manis. Es vairāk novērtēju patiesu draudzību, uzticību, mīlestību.

Un tad es aizdomājos, vai tiekšanās pēc komforta nesamaitā cilvēku. Vai man tiešām ir vajadzīgs glauns, izremontēts īres dzīvoklis, lai es justos labi? Kur ir pašpietiekamība? Es reāli priecātos par dzīvokli ar noļukušām tapetēm, jo tad vismaz es pieliktu roku vietai, kur mitinos, tad, iespējams, būtu jautras atmiņas par pirmajiem mēģinājumiem pašiem pielīmēt jaunas tapetes. Un krāšana kādai mēbelei, kas ļoti labi atbilstu mūsu vajadzībām? Vai tas nebūtu forši?

Es vēlos pretoties tajam velniņam, kas mani urda par to, ka es neesmu pietiekami interesanta vai atbilstošā statusā, lai draudzētos ar mani, jo neesmu turīga. Īstenībā es pat nevēlētos veidot un uzturēt kontaktus ar citiem viņu statusa dēļ. Ļoti snobiski un debīli, ja godīgi. Ne jau pēc viņa maka biezuma var pateikt, cik uzticams un lojāls var būt tavs draugs.

Tomēr turpinās dalība šajā milzīgajā naudas pelnīšanas mašīnā. Katrs grābj, cik vien var sagrābt, lai varētu pirkt un lielīties tālāk, izlikt sociālajos tīklos un parādīt, cik tu bagāts un ietekmīgs esi. Pēēēē, vēmiens nāk. Diemžēl, es arī esmu šīs mašīnas ritošajā sastāvā, jo bez naudas nevar izdzīvot. Var, bet tas būtu šausmīgi sarežģīti un mani diezgan ātri tad sagaidītu zārks.

Noskatīšanās uz šo labumu grābšanas un izrādīšanās spēli, ir diezgan apnicīgi. Es tik gribētu, lai man nebūtu jāuztraucas par to, vai es varēšu iztikt līdz nākamajai algai, vai es varēšu aiziet pie ārstiem, vai es varēšu nopirkt sev jaunas drēbes no humpalām, jo redz, es nevēlos grābt un čīkstēt, ka man par maz. Man vajag tikai mazumiņu, kādu iespēju izbaudīt kultūru, bet tikmēr tepat netālu būs kāds, kurš shēmos, kā no savas darba vietas dabūt iespējami lielāku materiālo labumu.

Kur ir cilvēks? Kur ir cilvēciskās vērtības? Kur ir empātija? Prieks par mazām lietām un nebūtiskiem sīkumiem? Ko darītu šie aukstie aprēķinātāji un grābēji, ja vienā dienā viss iegūtais pazustu? Kas ar viņiem notiktu?