Kas notiek?

Attēls raksta sākumā perfekti attēlo to, kas var notikt, ja komunikācija savā starpā ir nepilnīga vai tajā ir pārāk maz informācijas.

Tas otrais sarunas biedrs var padomāt, ka tu taisies ar āmuru dzīt dēlī skrūvi. Diezgan dīvaini, kāpēc tu to dari un tas galīgi nebūs efektīvi. Bet varbūt tu nemaz nevēlies ņemt rokā āmuru? Bet kā to var zināt? Protams, ka pajautājot un saņemot jēgpilnu atbildi. Uzsvars uz vārdu "jēgpilnu".

Jēgpilna atbilde ir skaidra, nepārprotama un pietiekama, lai cilvēks bez domu lasīšanas spējām spētu nepārprast otra teikto. Kaut kā šķiet, ka tuvākais to uztver kā pašsaprotamu - ja tu mani pazīsti n-tos gadus, tad noteikti sapratīsi. Nu nav tā. Cilvēki mainās un arī ikdienas notikumi var ietekmēt to, kā veidojas saruna.

It īpaši kaitina neverbālā komunikācija. E-pasti, īsziņas, čati.. tur vispār trūkst emociju, tāpēc es labprāt izmantoju emocijikonas, jo tā var redzēt, vai tu vienkārši iedzel sarunas biedram, ironizē vai vienkārši pasmejies. Vai ir arī gadījumi, kad uzpūš no mušas ziloni, jo redz padomā savādāk.

Traki ir tas, ka es kā cilvēks, kas vienmēr meklē jēgu, risinājumu, pamatojumu, mēģinu izteikt minējumus un iespējamos scenārijus, kaut arī man trūkst informācijas. Kur pazūd cilvēku spēja skaidri un saprotami izteikties? Kāpēc jāuzdod tik daudz jautājumu un jāvelk kā ar knīpstangām ārā?

Pat īsti nesaprotu, vai domu formulēšanas un izteikšanas problēmas ir tieši vērstas uz individuāliem cilvēkiem vai tā būs mūsdienu problēma ņemot vērā dzīves apstākļus un to, kā mēs komunicējam ikdienā.

Es ceru, ka mēs nenonāksim līdz savstarpējai minēšanas spēlei. Mums ir dota sava balss, savas domas, lai mēs runātu, pastāstītu, atbalstītu, motivētu, sasildītu (jā, pat ar vārdiem!). Jēgpilnām sarunām jāpaliek starp mums, tāpēc, lūdzu, nezaudējam spēju izteikties un saprasties.