Emociju navigators

Ir pagājusi aptuveni četrdesmitā piespiedu atvaļinājuma diena. Klausoties pēdējo OLIGARKH albumu, vienu no pēdējiem serotonīna avotiem, top šis dvēseles kliedziens. Neviens cits kā es pats radīju apkārt situāciju, kad parunāt par savām problēmām es varu tikai ar sevi pašu. Mentālajai veselībai tas nenāk par labu it ne maz. (No shit, Sherlock)

Un te man rodas pārdomas...

Cilvēka iekšējā pasaule ir bagāta ar dažādām emocijām, kas veido mūsu pieredzi un ietekmē mūsu attiecības ar apkārtējo pasauli. No dzīvesprieka līdz skumjām, no bailes līdz mīlestībai Šīs emocijas ne tikai mums piešķir identitāti, bet arī ļauj mums izprast pasaules daudzveidību.

Emocijas ir kā iekšējās kompasa adatas, norādot uz mūsu vajadzībām un atbildot uz notikumiem apkārtējā vidē. Piemēram, prieks var kļūt par atsauces punktu, kas veicina panākumus un motivē mūs sasniegt mērķus. Savukārt, skumjas var sniegt mums iespēju apgūt smagu pieredzi un augt caur to.

Neskatoties uz to, ka šķiet, ka pozitīvās emocijas ir tās, kas mūs padara laimīgus, arī negatīvās emocijas ir būtiskas. Tās liecina par mūsu cilvēcisko dabu un palīdz saprast dzīves sarežģītību. Piemēram, bailes var aizsargāt mūs no bīstamiem stāvokļiem, un dusmas var motivēt mūs iestāties par saviem uzskatiem.

Tomēr vai vienmēr iekšējais kompass rāda pareizi? Vai gadījumā mūsu kompasu neietekmē ārējie gravitācijas spēki?

Emocijas ir kā noslēpumaini pavērieni mūsu iekšējā pasaules skatlogā. Mēs ne vienmēr zinām, kādēļ tās rodas vai kā tās pilnībā ietekmē mūs. Taču pat vienkārša paķēriena izpratne parāda, cik svarīgas un sarežģītas tās ir.

Emocijas šķiet izriet no mūsu reakcijām uz notikumiem un situācijām. Prieks rodas, kad kaut kas patīkams notiek, savukārt skumjas attiecas uz kaut ko, kas mums ir zaudēts. Šāda bieži vien automātiska reakcija iedrošina mūs izprast pasauli ap sevi un ietekmēt mūsu attiecības ar citiem.

Tomēr filozofiski mēģināt izprast emociju būtību var būt kā mēģinājums iegūt skaidrību par neskaidru ainu. Mūsdienu filozofi ir uzsvēruši, ka emocijas nav vienkārši jūtas, bet gan sarežģīti signāli no mūsu apziņas par to, kas mums ir nozīmīgs. Tas nozīmē, ka emocijas ir kā mūsu iekšējā GPS, kas norāda, uz kurieni mūsu uzmanība un rīcība jāvērš.

Kādam GPS ir moderns Waze, kas rāda korķus uz ielām, bet kādam – vecs TomTom ar novecojušām kartēm no Vācijas. Virzienu rāda, jā, bet vai pareizu?

Kā atrast kādu, kas palīdzēs “pārinstalēt GPS”?

Šobrīd zinu tikai koordināti – Mazpisāni. Kā izbraukt no tās, nezinu, ceļu neredzu, tikai aizaugušu ar krūmiem pļavu