Dzīve starp dzīvēm

Kārtējo reizi vīrs man iesaka pierakstīt kaut ko šeit. Tāpēc esmu šeit, lai īsumā aprakstītu savu interesi, es pat teiktu pēdējā laika aizraušanos.

Pirmā grāmata, ko izlasīju saistībā ar pēcnāves dzīvi, ir mūsu pašu latviešu autora Harija Vagranta grāmatu "Viņpus nāves", kurā bija 11 stāsti par nāvei tuvu pieredzi. Izjutu lielu mazuma piegaršu, tāpēc turpināju skatīties, ko vēl varu palasīt.

Pēc tam es izlasīju stipri amerikānisku un optimistisku grāmatu par garu pasauli (Mets Freizers "Mēs esam nemirstīgi"). Bet no tā man bija tāds: "Izklausās jau interesanti, būtu forši, ja ir tā, kā autors saka..", tomēr saglabājās kāds skepticisms.

Tālāk es turpināju biedēt vīru ar savu apsēstību par parastiem mirstīgiem neredzamo pasauli un nolēmu izstudēt Ceļvedi spiritismā (Rita Berkovica, Debora Romeina "Ceļvedis spiritismā"). Ar šo es sāku apzināties, ka garu pasaule tiešām var pastāvēt, un ka katram no mums ir savi pavadoņi un skolotāji. Cilvēks, kurš nav ieinteresēts šajā, teiktu, ka tas ir absurdi, bet es izlasīju nu jau 3 grāmatas, kurās informācija pārklājas. Lieki piebilst, ka autoru vecums un atrašanās lokācijas nav līdzīgs, kā arī katra grāmata veidota pēc sava principa.

Pēc spiritisma izpētes es paņēmu lielāku pauzi, bet tomēr manī urdīja vēlme lūkoties pēc vēl kā.. un tā, pēc pāris mēnešiem - aprīlī, es satikos ar Maikla Ņūtona grāmatu "Dvēseļu ceļojums". Grāmata būtiski atšķīrās no iepriekšējām, jo autors ir vairākus gadus pats strādājis ar pacientiem izmantojot hipnozi, lai izpētītu dzīvi pēc cilvēka nāves.

Sākumā es biju apukusi, saprāts negribēja noticēt tam, kas rakstīts grāmatā, bet atkal.. informācija sakrīt ar citiem autoriem, tikai šeit viss ir padzdiļinātāk. Dzīve ārpus fiziskā ķermeņa pastāv, dzīvība uz Zemes ir īslaicīgs posms, kuru mēs atkārtojam, lai gūtu mācības un pilnveidotu sevi.

"Dvēseļu ceļojums" ir ļoti ar informāciju piesātināta grāmata. Man vajag vairāk laika, lai sakārtotu galvā domas. Es īsti neesmu zinātnes fanāts un izteikts skeptiķis. Es jau iepriekš ticēju enerģijām un garīgumam, bet dvēseles ceļojums no dvēseles rašanās, pēc tam dzīves scenārija izvēlēšanās, iemiesošanās fiziskā ķermenī.. tas ir manam prātam grūti aptverams, tāpēc vajadzēja atelpu. Tikmēr sāku pētīt cilvēkus sev apkārt, kā arī prātot, kāda ir viņu nozīme manā dzīvē. Ja godīgi, mans raksturs arī pamainījās pa šo laiku. Es paliku saprotošāka, varbūt pat piezemētāka.

Pēc četriem mēnešiem atkal esmu paņēmusi rokās Ņūtona grāmatu, šoreiz "Dvēseļu liktenis". Es ieliku sevī tās informāciju kā būtu izsalkusi. Interese šoreiz bija dedzīga. Pārāk ilgi būtu jāraksta par abām "Dvēseļu grāmatām", ja es vēlētos tās atstāstīt, tāpēc vienkārši izstāstīšu pamatus, kā arī atziņas.

Garīgā pasaule ir ļoti plaša un tai ir sava iekārta, kā notiek procesi, kādas lomas katram iedalītas, kādi uzdevumi jāveic utt. Dvēseles piedzimst vietā, par kuru man īsti nav lielas skaidrības, bet pēc tam tās lēnām sagatavo dzīvei uz Zemes vai citā dimensijā.

Dvēsele iemiesojas cilvēka ķermenī laika posmā no 3.-8. mēnesim, kāmēr tas vēl ir mātes ķermenī. Dvēselei ir jāiekļaujas fiziskajā ķermenī, jāaprod ar to (teiksim tā, ir rīcība, kura nāk no cilvēka smadzenēm, ir kura nāk no dvēseles). Pēc tam, līdz pat nāvei, dvēsele dzīvo cilvēka ķermenī, mēģina iemācīties konkrētas spējas (piemēram, rakstura stingrību, līdzjūtību) un pilnveidot sevi. Viņa dzīves scenārijs tika iepriekš izplānots garīgajā pasaulē, bet cilvēkam tomēr pastāv brīvā griba, kurā var mainīties dzīves norise.

Dzīvē mēs neesam vieni. Vienmēr apkārt ir cilvēki no manas dvēseļu grupas garīgajā pasaulē. Ar katru fiziskā cilvēka dzīvi viņu lomas var mainīties, vienu dzīvi tas var būt mans brālis, citā viņš var būt mans dēls. Ir arī dvēseļu biedri, kas pārsvarā katrā dzīvē ir mūsu partneri (sieva vai vīrs). No garīgās pasaules mūs uzrauga pavadoņi, tie var arī ar mums sazināties, tik mums jāmāk uztvert zīmes un jābūt atvērtiem. Kaut arī, ne vienmēr pavadonis gribēs ar mani komunicēt, tas tāpēc, lai manu dzīvi nepadarītu pārāk vieglu.

Pastāv arī karma. Ja es iepriekšējā dzīvē biju nežēlīga, ļauna, skaudīga vai tamlīdzīgi, tad esošajā dzīvē man par to būs jāsamaksā, jāiemācās būt apzinīgākai caur ciešanām vai bēdām. Lasīju grāmatā, ka mums neuzliek vairāk nekā mēs varam panest. Jā, reizēm liekas, ka ir nenormāli grūti, bet mēs to varam izturēt, mums ir jāmācās caur sāpēm. Pašnāvība nav risinājums, par to garu pasaulē nav priecīgi, jo mēs par ātru beidzam savu mācīšanos tieši šajā ķermenī, kas mums dots. Turklāt, dvēselēm ir iespēja neatgriezties uz dzīvot Zemes, tātad, ja es šeit esmu, tad es to esmu gribējusi.

Lasot visas iepriekš minetās grāmatas, es sapratu, ka piederība reliģijai nav nemaz tik būtiska. Būtiski ir tas, kā tu izturies pret sevi un apkārtējiem. Pēc nāves garīgajā pasaulē nestāv Dievs vai Velns. Tur ir ļoti daudz dvēseļu, skolotāju, meistaru, pavadoņu, augstākstāvošo. Katrs tur ir vērsts uz attīstīšanos un izaugsmi. Vieni pilnveidojas iemiesojoties vairākās dzīvēs uz Zemes, citi dziedina dvēseles pēc smagām fiziskajām dzīvēm.. ir ļoti daudz lomu un iespēju, ko darīt garīgajā pasaulē.

Var arī vienkārši atpūsties, ar iztēli izveidot vietas vai objektus, kuros vienmēr esi vēlējies būt. Vari spēlēt spēles, vari vienkārši divatā komunicēt ar savu dvēseles biedru vai arī palūgt, lai kāds atved tavu sen mirušo mājdzīvnieku, lai ar to parotaļātos. Var arī apmeklēt Zemi neredzamā veidolā, lai dotos uz vietām, kur nekad neesi bijis. Bet pēc atpūtas vienmēr jāatsāk strādāt, jo cik ilgi tu vari darīt vienu un to pašu?

Kā noslēgumā varu minēt šo atziņu - ja ir sarakstītas "Dvēseļu grāmatas", tātad garīgā pasaule ir atļāvusi ar to iepazīties cilvēkam uz Zemes. Varbūt tāpēc, ka daudzi tāpat neticēs, prasot zinātniskus pierādījumus, bet tas, kas notiek ārpus fiziskās pasaules, nav pierādāms, jo tas ir ārpus parastā cilvēka uztveres.

Mēs uzzināsim vienīgo un īsto patiesību, kad nomirsim, un tad par jaunu to aizmirsīsim, kad nākamreiz atgriezīsimies šeit citā ķermenī, ar citiem dzīves mērķiem.