Apņemšanās (turpinās)

Svara zaudēšanas cīņa turpinās. Manam liekajam svaram gan jau ļoti nepatīk, ka esmu tik neatlaidīga, bet tomēr mums būs jāšķiras.

Ir pagājuši 3 mēneši kopš nelietoju cukuru, saldumus, kviešu miltus un to izstrādājumus. Atturēties paliek aizvien vieglāk, bet diezgan bieži aizdomājos par miltu produktiem, es patiešām ilgojos pēc maizes klasiskā izpratnē, bet ja aizdomājas, kādu ietekmi tas atstāj uz manu svaru.. labāk aizmirst uz ilgiem laikiem. Hasta la vista, baby! Jo es taču nejūtos slikti neuzņemot uzturā miltus.

Īstenībā, jā. Sejas āda ir uzlabojusies, tik tagad parādās pumpas no visām Lieldienu padarīšanām (marinādes un sāļie našķi, ne-ikdienas ēdiens). Šķiet, ka arī labs noskaņojums spēj noturēties uz ilgāku laiku, vairs neesmu tāda īgņa. Uzkāpšana līdz ceturtajam stāvam arī vairs neliekas tik grūta elpas ziņā.

Pēdējās 3 nedēļas svars nav mainījies un tas, ja godīgi, man sagādā lielas raizes. Ko es daru nepareizi? Kas ir jāpalielina un kas ir jāsamazina? Vai man tiešām vajadzēs zaudēt lieko svaru ar medikamentu palīdzību? Līdz šim progresu novēroju, jo skaitļi uz svariem palika mazāki, bet tagad esmu apjukusi, jo pati neievēroju, ka palieku maķenīt slaidāka. Lai gan..

Dušā novēroju, ka mans vēders izskatās savādāk - ne lielāks vai mazāks, bet tā kā izmainījis savu formu. Guļot gultā uz sāniem, sataustīju, ka vēderam ir tā kā gravas, kuras iepriekš nebiju ievērojusi. Man vēl nav pārliecības, ka tas ir svara zaudēšanas dēļ. Drīzāk tauki no vienas vietas aizstāgājuši uz citu. Varbūt te vienkārši runā mani kompleksi.

Uzturā ir nākušas izmaiņas. Es vairāk sāku ēst svaigus dārzeņus kā, piemēram, redīsus, kāpostus un gurķus, iebaroju tos pie reizes arī vīram. Biežāk sāku dzert citronūdeni, jo man tas garšo, un tas dara brīnumus pret kakla sāpēm (vienu dienu daudz citronūdens un sāpes pazūd, ja tā ir sākuma stadija). Bez laktozes piens ir neatņemama sastāvdaļa manā dzīvē, ja pāris dienas nedzeru, tad mans organisms pieprasa pienu (tīri labi garšo ar bez cukura kukurūzas pārslām brokastīs).

Paralēli uztura ierobežojumiem, es, pēc ārstu ieteikumiem, lietoju D vitamīnu 4000 SV katru rītu, jo man ir būtiski jāpalielina vitamīna rādītājs nepietiekamības dēļ. Mēnesi dzēru CycleBalance dubultdevu (tagad atkal atgriezos uz 1x dienā). Cik saprotu pēc ārsta teiktā, tad tas palielina jutību pret cukuru, ko arī varēju ievērot pagaršojot saldas lietas (Zemeņu Rasēns ir tik nenormāli salds un pretīgs, kaut arī agrāk es to dzēru ar baudu). Kā trešā lieta, ko lietoju diezgan neregulāri, ir Silvanola CLA kapsulas. CLA gan es nevaru pārbaudīt un saprast, vai no tā ir kāds labums, bet apraksts tīri labs - muskuļi paliek, tauki aiziet. Tik tas, ka no tā ir tāda īpatnēja garša, ne slikta, bet dīvaina.

Drēbes vēl nav jāmaina, bet man pašai kaut kāda pārliecība, ka varu vairs nevilkt maisus. Vakar biju lietoto apģērbu veikalā un sapratu, ka pieguļošas drēbes arī neizskatās slikti uz manis. Nezinu, kā es jutīšos akvaparkā, kura apmeklējums straujiem soļiem tuvojas (ekskursija ar skolotājiem Polijā), bet mierinājums tāds, ka es neesmu redzējusi fitnesa piekritējus starp vīra kolēģiem (ar vienu izņēmumu, Mihail -_- ). Gan jau būs jātaisa atsevišķs raksts par to, kā centos pieturēties pie ēšanas ierobežojumiem Polijā.

Ja es kaut ko iesāku, tad esmu tajā līdz ausīm. Jau vairākas nedēļas, varbūt pat mēnešus, man bija interese par eliptiskajiem trenažieriem. Dārga padarīšana, ja pērk jaunus, bet mani piesaistīja tas, ka trenē gan rokas, gan kājas reizē. Trenažiera iegāde tad uzpeldēja, tad pazuda līdz tā uzpeldēja un palika. Palika pie mums dzīvoklī, jo nopirkām lietotu eliptisko trenažieri pa 10 eiro. Diezgan veiksmīgs ķēriens, man patiess prieks, ka trenažierim nav būtisku defektu, kas traucētu vingrot. Šodien ir 3. diena, kad moku sevi uz šī aparāta. Labi labi, nav jau tik traki, tik nedaudz sāp ciskas. P.S. Ir patīkami vērot saulrietu, kamēr soļoju.

Tā nu es turpinu savu apņemšanos, pieliku klāt vēl soļošanu pretī saulrietam, kas ir tīri relaksējoši. Redzēs kā man ies tālāk. Pagaidām tāda kā normkontrole ir jūnija beigas, kad pārbaudīšu veselības rādītājus, kurus baudīju pirms šīm kardinālajām pārmaiņām. Noteikti būs uzlabojumi, es netaisos apstāties arī pēc jūnija. Neticu, ka man būs 60 kg, ko mans jaunais ģimenes ārsts uzskata par ideālu svaru priekš manis, bet centīšos vismaz uz mīnus 20 kg (uz doto brīdi ir kāda trešdaļa sasniegta).

Svaru zaudēt nav viegli, tas nav tā kā tajās reklāmās par burvju jostām, pulverīšiem un ko tik vēl ne. Es nevēlos sabojāt savu augumu, nevēlos pārspīlēt, tāpēc lēnā garā un pacietīgi rāpoju pretī savam mērķim. Bez padošanās, jo nav progresa, bez liekās ādas pārāk strauja svara zuduma dēļ un bez bažīgiem skatieniem no apkārtējiem par manu veselības stāvokli. Un jā, mans kuņģis paliks negraizīts, man pietiek ar vienu graizīšanas piedzīvojumu žultsakmeņu dēļ.